Bezpłatny fragment - Fluktuācija

Kaut kur mūsu Visuma malā, kur nav iedegta neviena no Zvaigznēm, dzīvo daži skaitļi. Un par viņiem būs šis stāsts.

Tad aiziet! Sākam:

Neskatoties uz to, ka visapkārt ir pilnīga tumsa, tas mums netraucē. Mēs, Vieninieki, turamies kopā. Pazīstam cits citu jau sen. Izklaidējamies ātri un nepārtraukti. Divnieki ir citādāki. Viņi domā, ka ir labāki par mums. Bet vissliktākie ir Trijnieki. Viņi ir nestabili, nepatīkami, neparedzami, savādi spīd sadursmes laikā un uzreiz pazūd.

Bet viss mūsu pūlis baidās no nesaudzīgās vielas, kurā esam iestrēguši. Nevaram atbrīvoties. Nevaram izdarīt neko citu. Tikai nerimstoši sadurties un smīkņāt par otru. Lai gan mums taču ir potenciāls. Mums ir!

Hydrogenium jeb visi Vieninieki (to ir visvairāk) pārvietojas viegli, ik pa brīdim ietriecoties Helium jeb Divniekos. Katra sadursme rada maziņu knikšķi, ne ta uzzibsnījumu, ne ta svilpienu. Izlaužas sarkanā krāsa. Bet, kad parādās Lithium jeb Trijnieks, kļūst jau daudz interesantāk. Sarkanais kļūst spožāks. Tas ilgst tikai īsu brīdi, bet pēc tam viss atgriežas iepriekšējā atkārtojamības un garlaicības stāvoklī. Un tā visu laiku. Tumsa ir visuresoša un drūma. Tikai tie knikšķi, tikšķi un tā kā krekšķi vai kaut kā līdzīgi, izdaiļojot veselumu.

Pēc kārtējā trieciena Trijnieks, Divnieks un Vieninieks sastājas vienā rindā, lūkodamies cits citā.

Vieninieks ir tas, kurš uzsāk sarunu:

— Kas tā smird?

— Par ko tu runā? — Helium nevar beigt brīnīties par dumjo jautājumu.

— Briesmīgs smārds, riebīgi, fuj! Kas — tu nejūti?

— Tas neesmu es, tās ir ūdeņradis un citas gāzītes, — piebilst Lithium — tās ir tās kultūras!

— Ko? Kā? Kur? — vienlaicīgi iesaucas Vieninieks un Divnieks.

— Tur, tas ir tur, kur beigas ir sākums, jūs tak zināt, viela iesēja pirmskaitļu kultūras, tā dzirdēju, lūk, kā… nu tur, tur tālāk!

— Tas ir ļoti svarīgi, — tā paziņoja viela — jums ir jābūt vairāk, daudz vairāk, lai viss beidzot iegūtu jēgu, jo tagad nevar rasties nekas stabils, saskrejaties bez jebkādas kārtības, nīkšana šādā stāvoklī ir nepieļaujama, jums tā nešķiet?

Vieninieki un Divnieki, skatoties cits citā, pie reizes bezjēdzīgi saskrienas. Kvēlojošs spīdums nozibsnīja un pazuda, pirms radās pavisam.

— Tas ir bezcerīgi idiotiski, fakts ir tāds, ka esam dumji muļķi! Vieninieks lietišķi secināja.

— Un ko ar to izdarīsim? Mēs mazie knikšķi? Nu ko? — izlaboja Divnieks.

— Pagaidīsim, kamēr izaugs, tām ir jāizaug un jākļūst lielākām, lielākām par mums, tas taču ir skaidrs!

— Bet ko nozīmē pirmskaitļi? — noteica viens no skaitļiem, vairākas reizes saskrienoties.

— Vo vellos! Es nezinu? Bet tiešām, kas tas ir, tas ir?

— Vella mums te nav, zina vai nezina?! — zobgalīgi noteica Trijnieks.

— Ja nelasa, tad nezina. — Vēl piemetināja Trijnieciņš, iedegoties ar savu īslaicīgo spīdumu.

— Aizver, nu aizver!

— Kas man jāaizver? Man taču nav ne ko aizvērt, ne ko atvērt.

— Ak, jā, tad kas tie ir, tie, tie pirmie, nu kas?

— Tādi pirmie, tie noteikti tie labākie, bet noteikti būs arī otrie un trešie. Tā var būt.

— Pagaidiet, saskriesimies, tas ir tik jauki un patīkami uzgavilēsim, nu jā!

— Kā tas? Visi Vieninieciņi sastājās uz nezin kādu atlūzu gabaliņa, jo laika vēl nav, vēl nav nekā, kas varētu izmērīt visus šos knikšķētājus un klauvētājus.

— Kā tas tā, mēs taču esam Vieninieki, jūs Divnieki, bet tie tur Trijieki! Tad kā pirmie?!

Pirmskaitļi? Kas nebijis! Nesaprotu! Sapratāt?

Triecienu pēc šī fakta konstatēšanas kļuva tā kā vairāk. Tuvāk un tālāk uzplaiksnīja spīdums. Kā vienmēr uz īsu brīdi. Bet neviens neko nemurmināja. Tikai Trijnieciņš nošņāca:

— Nu tā viela tā izpūta, nejautāju, jo ko gan jautāt, nu kā, kā tas viss būs tālāk, zināt gribam?

Pēkšņi viss nodrebēja, jutām ar katru cipariņa daļu, kā mūs izšūpoja, iesūca un izspļāva. Tā bija viela, kas notrīcēja, sašūpojās un, mūs purinot, vērsās pie mums:

— Čalīši, kāpēc esat tik ziņkārīgi?!